jiāo
郊
tián
畋
郊jiāo(ㄐ一ㄠ)
⒈ 城外:郊区。郊外。郊游。郊野。荒郊。
outskirt、suburb
形声:从阝、交声
suburbs; waste land, open spaces
畋tián(ㄊ一ㄢˊ)
⒈ 打猎。
⒉ 古同“佃”,耕种。
会意兼形声
till land, cultivate; hunt